...labās lietas dzīvē nekad nenotiek divreiz. (ja tomēr notiek, tātad - pirmā lieta nav bijusi simtprocentīgi laba, hehe)
Alise
Dzimusi pagājušājā gadsimtā, kādā no Latvijas mazpilsētu slimnīcām.
Šobrīd uz gadu pārvākusies Berlīnē, lai studētu Potsdamas augstskolā.
Čau, kā jūties?
Jūtos miegaini, jo pamodos pirms kādas pusstundas, vakarnakt strādāju līdz pustrijiem naktī. Taisīju skolas projektam bildes ar mākoņiem.
Patīk skola un mākoņi?
Tieši šajā brīdī mākoņi vairāk izraisa galvassāpes, nekā kaut ko patīkamu. Bet kopskatā jau - mākoņi ir forši. Bērnībā vienmēr gribējās pa tiem skraidīt un domāt kādi tie ir, kad tiem pieskaras.
Skola ir forša. Vecās Hitlera kazarmās. Mana fakultāte dzīvojas agrākajā oficieru mājā, esam pavisam šiki. Bet skolai ir arī jaunās ēkas saceltas klāt un turpina celt vēl un vēl. Kopumā tas viss izskatās pēc milzīga skolas kompleksa, aptuveni kā amerikāņu filmās. Ēdnīca jau nu tiešām, ar baigi garšīgu un ļoti lētu ēdienu, starp citu.
Un skolas bārs! Nu to jau nevar nepieminēt! Milzīgs, lēts, mājīgs un foršs. Trešdienu vakaros ar bezmaksas kino - milzīgos ādas dīvānos, kuros var sēdēt - dzert alu vai jebko citu un ir atļauts arī smēķēt. (kas nav forši nesmēķētājiem, jo pēc tam tā cigarešu smaka drēbēs ir briesmīga)
Ļoti daudz smuku cilvēku, protams. Arhitekti, dizaineriņi, mākslinieciņi un visādi tādi kadri. Nenormāli kolorītas personības tur var atrast.
Cilvēki smukāki Vācijā vai Latvijā?
Es kaut kad teicu, ka Berlīnē apgāžas tas sterotips, ka vācietes ir resnas un neglītas, bet parādās jauns stereotips, ka vīriešiem Berlīnē būt bārdainiem ir rakstīts likumā.
Ir grūti teikt, kur ir smukāki cilvēki. Puiši jau, protams, ka teiks, ka latvju zeltenes nevienam nepārspēt. Tur jau jāpiekrīt. Smukas jau mums tās meitenes ir. Bet viens ir vērtēt cilvēku - vai tas ir smuks sejā vai pēc ķermeņa formām, otrs ir skatīties vai tas ir smuks no ārējā koptēla - Berlīne ir milzīga, Eiropas sirds un cilvēkiem šeit ir pavisam cits pasaules redzējums un uztvere - to lieliski var redzēt tajā kā viņi ģerbjas, kā izturas, kā attiecas pret dzīvi. Tāpēc uz šobrīd gribas teikt, ka Berlīnē ir smukāki cilvēki. Bet Berlīnē - pārējās Vācijas pilsētās, kas nav Hamburga vai Minhene, cilvēki ir tādi pat kā Latvijā, lielākoties.
Vien gribētos teikt, ka latviešu vīrieši varētu pamācīties no Berlīnes vīriešiem, ka ir arī vairāk variantu, ko vilkt mugurā, nevis parasts džemperis, noplukušas kurpes un džinsu bikses, kuras dibenā jau izsēdētas.
Tātad Tev ir svarīgi, kādās klozēs ir apkārtējie cilvēki?
Nē un jā. Protams, ir svarīgi, kas ir sirsniņā(bez sarkasma, ja), bet es esmu pēdējā laikā atklājusi to, ka esmu ļoti "vizuāls" cilvēks - es ļoti daudz ko novērtēju vizuāli, ne tikai cilvēkus, bet vispār dzīvi kā tādu - visādus sīkumiņus, vietas, lietas, notikumus. Un vēl ļoti lielu uzmanību pievēršu kaut kādiem akcentiem un tiešām sīkumiņiem, ko citi varbūt pat nepamana. Tāpēc man arī patīk skatīties uz skaistiem cilvēkiem - tiem nav jāatbilst kaut kādam vispārējam skaistuma etalonam, iespējams, ka citiem tie cilvēki, kas man liksies skaisti, viņiem tie liksies briesmīgi. Man nav svarīgi vai klozes ir no Armani vai tirgus, man ir svarīgi ka klozes izskatās koptēlā smuki, ka tām ir kaut kādi knifiņi, kas piesaista un uzrunā. Un runa šeit jau nav tikai par drēbēm - par visu koptēlu kā tādu. Un ir taču patīkami, ja apkārt ir interesanti un skaisti cilvēki, vismaz man. Bet tas noteikti nav svarīgākais pēc kā es vērtētu cilvēkus - tas, kādās drēbēs viņi sevi pasniedz.
Tu tagad esi ārzemēs, kas visvairāk pietrūkst no dzimtenes?
Gribēju rakstīt - velosipēds. Bet pirms mēneša man kāds paziņa no Latvijas, kurš tobrīd bija Berlīnē uzdāvināja velosipēdu, tā pat - par neko. Tagad man ir velosipēds un laime pilnīga. Vēl tikai siltu pavasarīti vajag.
Un varbūt arī tas ir tas, kas pietrūkst - Latvijas daba. Es gan par to varu runāt vēl tikai nākotnes formā, jo, šobrīd - kad pie jums ir barga ziema, pie manis joprojām izskatās kā novembrī un par to es tikai priecājos. Bet zinu, ka man būs ļoti skumji, ja šeit pavasaris nebūs tik fantastisks kā Latvijā un arī vasaras naktis nebūs tik gaišas un blēņu pilnas kā Latvijā. Bet nu dzīvosim, redzēsim.
Grūti jau pateikt - kas pietrūkst. Kādos konkrētos brīžos ir kaut kas konkrēts, kas pietrūkst. Citos nepietrūkst nekas. Reizēm pietrūkst kaut kādas milzīgi trakas ballītes, kurā vari vienkārši muldēt Latviski par visām pasaules tēmām un muļķībām, un smieties tā, ka žoklis stīvs, jo bieži vien sanāk nogurt no tās komunikācijas vācu valodā, īpaši, ja acu skatiens vairs nav īsti skaidrs.
Var jau teikt, ka ģimene pietrūkst, bet nav jau īsti tā, jo ģimene ir un paliek ģimene, kas vienmēr ir blakus, lai kur arī būtu. Pie tam - komunicēju ar viņiem pietiekoši bieži, lai viņi man nepietrūktu tā, ka jālej gaužas asaras.
Klasiski jau - draugi pietrūkst. Bet tas jau laikam, ka piederas pie lietas, ka pietrūkst vienkārši.. viss ierastais. Jo nu, esot prom no mājām tas jau arī it kā ir normāli. Bet uz to baigi nevajag fokusēties arīdzan. To arī varēju vienkārši uzrakstīt, ka - pietrūkst viss ierastais, bez tā visa iepriekšējā pentera.
Ar penteri jau interesantāk. Ir kāds vācietis, ar kuru esi sadraudzējusies?
Smieklīgi, ka pirmos divus mēnešus es Berlīnē satiku un iepazinu vairāk latviešus nekā vāciešus. Gan nejauši, gan jauši.
Ir man viena tāda forša kursabiedre. Virs trīsdesmit, ar meitiņu un līdz martam dzīvo kopā ar savu bijušo draugu vienā dzīvoklī. Bet nu viņa pilnīgs brīvdomātāja tips! Traka bez gala un malas, spontāna, konkrēta un tieša, kā jau vāciešiem pienākas. Pirmajā brīdī tas bija tā - neierasti, bet nu jau ir pierasts. Un viņa pārsteidzoši labi redz cauri cilvēkiem. Ar viņu var gan filosofēt par dzīvi, gan runāt un darīt muļķības. Traka, traka dūda! Ar viņu man ir tāds lielākais kontakts. Ir jau vēl pāris cilvēki ar kuriem paballēties kopā vai skolā paēst pusdienas.
Bez skolas un paballēšanās, vai vēl ko dari?
Guļu. Hehe.
Dzīvojos. Tā pat kā Latvijā - vienkārši ikdienas dzīve. Ar atšķirību tikai tajā, ka Berlīnē, ne Rīgā.
Eju uz baseinu, jo šeit tas ir daudz lētāks un pieejamāks nekā Rīgā. Kas ir smieklīgi - mēs esam valsts pie jūras, bet baseins izmaksā tik dārgi, ka tad jau labāk pat ziemā brist jūrā peldēties. Labi, jūras ūdenim ar baseina ūdeni nav nekādas baigās saistības, bet nu fakts kā tāds.
Daudz staigāju pa Berlīni, iepazīstu interesantas vietas. Ļoti daudz staigāju pa mākslas galerijām, viņiem jau te vispār, berlīniešiem tās mākslas galerijas ir baigais kults.
Fotografēju, lasu grāmatas, vienkārši dzīvojos. Gaidu pavasari, lai varu ar velosipēdu mīties cauri Berlīnei un Potsdamai!
Kādu Tu redzi savu dzīvi pēc pieciem gadiem?
aaaaaah, tikai ne šitādu jautājumu! Man nav ne jausmas, ja godīgi. Tas, protams, ir skumji. Un biedējoši. Bet man nav nekāda piecgades plāna, kurā būtu iekļauts tas, ka jātiek pie labas izglītības, darba, vīra, bērniem, mājas, divām mašīnām un suņa. Galīgi nē.
Ceru, ka pēc pieciem gadiem man kabatā jau būs maģistra grāds, it kā šobrīd tā nav baigā prioritāte, bet tas kaut kā, nu, latviešiem raksturīgi - ka vajag izglītību, Vācijā nav problēmu, ja tu studē līdz četrdesmit vismaz. Mūžīgie studenti.
Varbūt, ka būs kāds foršs darbs azotē. Kaut kāda stabila patstāvība. Forši cilvēki apkārt. Ikdiena, kas nenogurdina un neierauj rutīnā. Gribētu joprojām baudīt dzīvi un priecāties, bet kas zina kā būs pēc pieciem gadiem. Baigi jau nu idilliski izklausās.
Gribu, lai ir labi - kā - tad jau redzēs.
Tev ir dzīves moto?
Ja tu man prasītu vai es meklēju dzīvē jēgu, es teiktu, ka nē - jo, ko tad, kad es to būšu atradusi? Tad manai dzīvei vairs nebūs jēga. He.
Nav man dzīves moto. Ja nu vienīgi tāds, ka labās lietas dzīvē nekad nenotiek divreiz. (ja tomēr notiek, tātad - pirmā lieta nav bijusi simtprocentīgi laba, hehe)
Paldies Tev!
Nu, lūdzu. Veseli ēduši, tas ir - lasījuši.
Apskati Alises brīnumus šeit :
adelise.tumblr.com
adealise.wordpress.com
adealise.tumblr.com
seko - twitter.com/adealise
