svētdiena, 2012. gada 11. marts

meitene, kas dara daudz - Mairita

 ...Citi meklē adrenalīnu, es atkal ko citu.
Mairita
Dzīvo improvizācijas teātrī un mācās Latvijas kultūras akadēmijā, bet tas vēl nav viss...











Stāsti, kā gaidi pavasari?

Interesants jautājums. Es atzīšos, ka negaidu pavasari, es gaidu tikai un vienīgi vasaru, un bez tā pavasara būtu vieglāka dzīve, ātrāk būtu vasaras sezona.


Patīk vasara?


Ļoti.






Labi, tad ķersimies tai žirafei ap kaklu, ko Tev nozīmē improvizācijas teātris?


Daudz. Es to iemīlēju 6. klasē, kad sāku to apgūt. Varēju atslēgties no visas pasaules, jo tie bija mani dzīves grūtie laiki. Un tad tā pieķeršanās auga aizvien lielāka, jo informācija par improvizācijas teātri pati no sevis pieplūda klāt. Tas ir tik interesants, ka to varētu pētīt, analizēt līdz apnikumam. Tas nomierina, iebur sevī, un ir ļoti tuvs manai sirdij.


Tu pati esi nodibinājusi savu teātri, pastāsti par to?


TIT improvizācijas teātris tieši vakar nosvinēja divu gadu jubileju. Mēs cenšamies atrast kaut ko jaunu improvizācijā, esam kā viena liela ģimene. Kādreiz es vadīju improvizācijas teātri arī Siguldā JIC "Mērķis" un Tukumā bija TIT teātris. Un tagad esam apvienojušies vienā un klāt vēl pieņēmuši cilvēkus no Rīgas. Viss plūst un mainās, tāpat arī par dalībniekiem šajā teātrī. Tādēļ katru reizi atbildot uz jautājumu, kāds tas ir, es nevaru pateikt. Tagad ir tā, bet pēc mēneša/diviem būs jau citādāk.




Tātad lietas nepārtraukti mainās?


Protams, tas notiek visos procesos. Tāda ir pasaules kārtība.


Pati arī mainies?


Jā, tikai kā, man nav ne jausmas.

Pastāsti vēl par to teātri, kā vispār radās ideja kaut ko pašai tasīt un uzņemties?

Bija tā, ka 12. klasē aizbraucu uz Veto magazine biroju ēnu dienu ietvaros. Iepazinos ar Zani Volkinšteinu. Pēc ēnu dienas visas ēnas uzaicināja uz Rīgas Mākslas telpas izstādes atklāšanu. Es paliku no visām vienīgā tur, jo deva vīnu par brīvu. Un tad sarunu laikā ar Zani un citām Veto žurnālistēm iedvesmojos, viņas arī ieteica izveidot. Un tad viss pārējais notika pats no sevis, it kā liktenis būtu to lēmis.
Bet uzņemties ir forši. Tas ir izaicinājums, kas vienmēr rada tauriņus vēderā. Citi meklē adrenalīnu, es atkal ko citu.

Vai Tevi bieži iedvesmo citi cilvēki?

Jā, bet sliktā veidā - es sāku ļoti sevi kritizēt un šie cilvēki neviens nav latvietis.




Latvieši nespēj iedvesmot?

Latvieši mani neiedvesmo, jo viņi nemāk lietas izdarīt par 100%, par nožēlu, arī es esmu tipisks latvietis.

Kas Tev neļauj lietas izdarīt pilnībā?


Slinkums, paviršība un miegs.


Neskaitot improvizācijas teātri, ko vēl dari?


Mācos augstskolā par teātri un kino, vadu dejošanu Siguldā, mēģinu savest kārtībā izveidoto NVO, nesen sāku arī piedalīties viena raidījuma tapšanai, dzīvojos pa Dirty Deal Teatro. Bet tagad galvenais un nopietnākais ir mans kursa darbs. Vācu informāciju ar intervijām par improvizācijas teātriem Latvijā, lai izveidotu sistemātisku vēsturi. Šis darbs ir ļoti motivējošs, jo Latvijā tas nav izdarīts, bet to vajadzēja kādam sākt.






Kursa darbs, teātri, dejošana, NVO, kā to visu izdodas apvienot?


Jo vairāk ir jādara, jo vairāk var izdarīt. Protams, ir jāaizmirst personīgā dzīve, atbildības sajūta neļauj gulēt, bet ceru, ka tas viss man noderēs turpmāk. Katrā ziņā nesūdzos, tāda dzīve man patīk.

Par dzīvi runājot, kādu redzi to pēc pieciem gadiem?



Es speciāli nedaru tā, ka domāju, kā būs, jo dzīvot un redzēt ir viens, bet tas kā notiek ir pavisam kas cits. Negribu vilties un paļaujos uz likteni.


Un Tev ir dzīves moto?


Nekas nenotiek tāpat vien.



Paldies!

Lūdzu.

Seko Mairitai -  twitter.com/my_rita
un arī TIT - twitter.com/TITimpro
facebook.com/pages/TITimpro/256800757731551
draugiem.lv/tit/















svētdiena, 2012. gada 19. februāris

fotofizmats

 ...Studijās jau viss ir tik grūti, cik pats gribi.


Kristaps
Fizmats ar fotokameru. Strādā fakultātē, komandā, kas nodarbojas ar datormodelēšanu. Vēl bišķiņ garlaicīgāk un neviens neintervētu.
















Kristap, stāsti, kas par zvēru esi?

Sociālā amfībija. Sanāk, ka kaut kāds krupis laikam... T.i. mēģinu gan būt ļoti profesionāls savā stipri eksaktajā akadēmiskajā un profesionālajā karjerā, gan nezaudēt ķērienu humanitārā virzienā. Šo to bildēju, lasu, blenžu filmas tā, ka acis kubā. Ar cilvēkiem arī šad tad runāju.


Ar cilvēkiem tikai šad tad runā, tas nozīmē, ka tie Tev nav prioritāte?

Tā pat kā saldais ēdiens nav pusdienu prioritāte. Bet tas nenozīmē, ka tā nav visforšākā pusdienu daļa.
Mēģinu visus darbus sastrādāt un tad izbaudīt tikšanos ar draudziņiem. Tad es tur vedu visādus pīrādziņus un mēģinu heitot pēc iespējas mazāk.



Būsi viens no tiem, kas daudz heito?

Pie sevis un par sevi. Citiem nerādu. Mēģinu iestrādāt sev Holivudas mužika raksturu t.i. uz sprādzieniem neskatīties, bet stalti soļot asiņojot. Bet nu šitais jau bija baigajā "emo", nav jau tik traki. Neesmu jau heiteris pārāk liels. Kā jau latvietis vulgaris.

Tiešām raksturs ir jāiestrādā, tad jau tas sanāk tāds mākslīgs, "holivudisks", vai arī tā nav?

Moš'. Bet diez vai tad būtu sliktāks kā pārējie 6.79 miljardi. Sauc to par pieaugšanu vai stulbumu, bet rāmjus vajag. Neder tā kā bija 9. klasē, kad varēju iet uz skolu ar oranžu-šņoru-kerzām un tekstilkrāsu-aprkrāsotām-biksēm un cerēt, ka mani uztvers nopietni (studijās, darbā). Der jau sevi iegriežot. Skarbā pasaule, ko padarīsi...
Īsāk sakot: Nē. Tā ir norma.




Skaidrs, skaidrs. Tu pieminēji studijas, tad pastāsti, kā Tev ar tām fizmatu studijām klājas?

Tā kā pasakās ar milžiem un pūķiem - vienu galvu nocērt, divas izaug. Principā jau turos kā labs students, bet visu laiku kaut kas jauns un neredz ne galu, ne malu, ne augšu, ne apakšu.
Ja tā konkrētāk, tad drīz būs bakalaurs cauri, bet tikai tagad beidzot esmu sapratis, ko nozīmē studēt un organizēt savu pelēko ķirbi. Kā jau minēju, esmu arī tur pat fakultātē sācis piestrādāt - sāku saprast kur tās zināšanas likt.
Bet noskalpējis te mani neviens nav. Studijās jau viss ir tik grūti, cik pats gribi.

Kādus darbus dari fakultātē?

Sēžu pie baigā kompja, laižu visādas mistiskas programmas. Lieku tam kompim rēģināt visādas fizikālas lietas, kuras kādam cilvēkam-inženierim interesē. Lielākoties saistībā ar silīcija kristālu ražošanu, kas nepieciešami mikroshēmu ražošanai... bet šis ir tas brīdis, kad paliek garlaicīgi.



Njā.. laikam tā būs. Tev tulīt jau bakalaurs kabatā, bija vērts šo laiku mācībām veltīt?

Katra sekunde. Būtu ar mieru vēlreiz iet cauri bakalauram un klausīties no jauna - sākumā tiešām vēl nemācēju gana plati ausis turēt vaļā un saprast kā mācīties. Kā jau žaļš pēc vidusskolas.
Laikam tiešām paveicās ar studiju izvēli, jo nebūt nav kā daudziem citiem studentiem citās universitātēs/studiju programmās, kas saka, ka nav bijis vērts.
Vai arī šeit, vienkārši, izpaužas mans ne-heiterisms un tas, ka viss patīk, ko man liek priekšā. Vajadzētu kādu skatu no malas. Jāsazvana Streiponkuls.



Tas nozīmē, ka pēc bakalaura turpināsi iesākto ceļu?

Jā. Maģistrs cummin' up. Kādreiz jau domāju, ka pēc bakalaura studijām iešu profesionālajā armijā vai studēšu kaut ko sakarā ar fotogrāfiju, bet nekā. Kuram tajās vietās tādu pārgudru dirsēju vajag? Tad tāds ne cepts ne vārīts.



Hmm.. par fotografēšanu Tev neko nepaprasīju, cik lielu dzīves daļu Tev tā aizņem?

Šobrīd - pārāk mazu. Jūtu, ka zūd ķēriens un domas šajos jautājumos. Kādreiz kaut kā organiski, pašam no sevis nāca vajadzība visu laiku bildēt un domāt ko bildēt tālāk. Tagad bildēju tikai galējos brīvbrīžos, kad kaut kur vazājos. Nav tā kā pirms pāris gadiem - kad briesmīgi organizēti mēģināju domāt kadrus un realizēt.Laikam jau tās studijas nospiež. Tad, kad visu izdaru, drīzāk gribas paslaistīties. Klasiska atruna, bet labākas man nav.

Ok. Baigi garumā nevilksim, jautāšu, ko visiem - kādu redzi savu dzīvi pēc pieciem gadiem?

Tādu kā tagad, tikai pareizinātu ar sotaciņu. Lielāka alga, lielāks dzīvoklis, vairāk brīva laika, vairāk ne-heita. Jo vispār jau man patīk kas esmu, ko daru un ko satieku. M'cā!



Un vai Tev ir dzīves moto?

Fizmatu forumā kā parakstu kaut kad spontāni ierakstīju "Conquer thyself!" Tas arī būtu labākais kandidāts.

Nu, tad skaidrs ar Tevi, paldies, ka atvēlēji man laiku!

Tavs padevīgs kalps.

Seko Kristapam - twitter.com/KristapsB
un te ar šis tas - flickr.com/narciss

svētdiena, 2012. gada 12. februāris

Wilma Lindmansone

...vecīt, WHERE IS THE PROBLEM?! beidz gaudot!


Linda
jeb Wilma
Strādā radošajā aģentūrā
Viņas paziņas un draugi mēdz teikt, ka Linda ir sociālo portālu kņaziene
Viņas darbs ir tur, kur citu cilvēku ikdiena, un viņas ikdiena ir tas, ko citi neiedomātos par darbu

























Linda, kā jūties, kad beidzot darām TO?

Pirmkārt, es esmu mazliet samulsusi, jo Tu mani pirmo reizi dēvē par Lindu. Bet labi, es zinu, ka mēs tiksim tam pāri. Ja godīgi, es biju domājusi, kad mēs beidzot darīsim TO, tas būs brīvāk un fonā neskanēs multene "Supersuns bulta'.

Patīk, ka Tevi uzrunā īstajā vārdā?



Nav tā, ka nepatīk, bet drīzāk nepierasti. Ikdienā komunicējamie cilvēki parasti mani uzrunā kā Wilmu, ja sauc par Lindu, tad ir nopietns pamats domāt par dusmīgu teikuma turpinājumu.
Darba lietās gan parasti iepazīstinos kā Linda.

Darbs. Daudz laika velti tam?


Šobrīd sanāk most of.

Kā nesen vienā skype sarunā jautāja, kāds mans draugs: kā vispār iet? Tajās 30 sekundēs ārpus darba?
Mēģinu saprast vai tas ir tādēļ, ka man ir slikts laika menedžments vai vienkārši tik ļoti patīk, ka nemāku aiziet mājās ātrāk kā 3 h pēc darba laika beigām. Laikam jau pa bišķim no abiem.




Pastāsti, ko Tu tur tik daudz dari?

haha.. Rīts parasti sākās ar steidzamo darbu pārskatīšanu. Tādi darbi, par kuriem zinu, ka obligāti jāsazvana, jāsameilo no rīta, lai dienas gaitā kārtojas, meanwhile in email ir sagāzušies vēl kādi 6 citi darbiņi. Dienas laikā parasti ir arī 1-2 sapulces, kuru laikā ar kolēģiem domājam lietas, kā smuki sataisīt un sajūgt kopā sociālo mediju lietas ar citām zīmola lietām, mārketinga plānu un tā. Katrā sapulcē sanāk pavadīt vidēji 1h.kas attiecīgi mazliet "nozog" laiku tiem plānotajiem darbiem un tā bieži sanāk aizkavēties un iekavēties. Bet pa lielam ir tā, ka es pētu internetu, sociālos tīklus un mēģinu saprast, kas cilvēkiem patīk un kāpēc. Viens ir skaidrs  - cilvēkiem briesmīgi patīk rotaļāties ar savu vārdu, skatīties kāds ir viņu potenciālais indiāņu vārds, ciparu vārds, topošo bērnu vārds un pat čigānu vārds. Kāpēc? To neesmu sapratusi.

Bet sanāk tā, ka Tev tas darbs iet pie sirds?

Nu riktīgi iet pie sirds. Es esmu tāds 15 minūšu cilvēks, man patīk ātri rezultāti un lietas, kuras vispār var izdarīt ātri. Un sociālie tīkli ļoti atbilst šādai ātruma kapacitātei, tur viss notiek ātri un diezgan fiksi var redzēt un just tos darba rezultātus. Man ļoti patīk interneta figņas. Es tos pētītu un skatītos arī ja nestrādātu šādu darbu. Tā kā es droši  varu teikt, ka man ir paveicies, strādājot darbu, kas man tiešam pa riktīgo patīk.

Tik daudz strādājot laiks paskries nemanot un Tu paliksi vecmeitās, vai arī tā nebūs?


Bet es labāk esmu laimīga vecmaita, nevis daru to, kas man nepatīk ar vīru, vīra pēc un bērniem, jo tā taču ir pieņemts. Un jāsrādā jau ir kamēr tās iekšiņas tur un ir laiks durt uz priekšu. Es gribētu tagad jaunībā pakapāt, izdarīt cik ir iekšā un tad jau var domāt par mierīgāku režīmu. Nav jau arī tik traki ar mani. pirms Tu man piedāvāji darīt TO, es lasīju grāmatu par Dalailamu un šodien visu dienu vibrēju pa māju, jo vakarnakt bija dvigons ballītei. Tā kā nav jau tikai darbs, ir jau arī potenciāls brīvajam laikam.



Bez darba, ar ko vēl nodarbojies?

haha, forši sastādīts jautājums. Apmēram kā: "Tu esi bez darba, ar ko vēl nodarbojies? Man ļoti, ļoti patīk gatavot. Ja es nebūtu mācījusies PRšikos, noteikti būtu gājusi viesmīlību un ēdienus mācīties. Man miiiiilzīgu prieku sagādā iespēja pagatavot kaut ko jaunu un interesantu draugiem. Kā viņi paši bieži smejas par mani, sakot: "Tu jau zini, ka mēs Tevi aicinām tikai tāpēc, ka tu labi gatavo".
Bet es domāju, ka tas vēl nav nokavēts, domāju kaut kad pamācīties visas tās štellītes sīkāk, kādos kulinārijas kursos, degustācijās. Tā, lai sanāk tā nopietnāk to visu. Šobrīd daru uz čuju, pēc garšas izjūtas. Man nepavisam nav nekādas ritma izjūtas, bet to kompensē garšas, man patīk galvā sakomponēt vistu ar mandelēm, un tad to izmēģināt uz draugiem. Parasti sanāk kruta! Man vispār ļoti patīk izpildīties.
Kādu brīdi, pavisam nelielu daļu no mana laika, aizpildīja improvizācijas teātris, kas visu laiku stāv manā "bļin, varbūt rīt, to do" listē.

Tad esi dzīves gardēde visādās jomās?

Man garšo garšīgi dzīvot, jā!


Kādi ir Tavi "garšīgas dzīves" noslēpumi?


Izklausās pēc tv kulinārijas raidījuma. Garšīgās dzīves noslēpumi! Man ar kādu labu draugu bija doma iemūžināt mūsu receptes video blogā tieši! Mūsu versija raidījuma nosaukumam, gan bija "pensionāru sekss", kolēģi izteica variāciju par "2 idiņi virtuvē".okei, tas offtopic, sorry!

Man nav noslēpumu. Es dzīvojos tā, lai pirmkārt prieks pašai. Līdzko jūtu, ka kaut kas nav īsti riktīgi, cenšos to mainīt.
Kaut kā ir tā iegājies, ka man ir ļoti svarīgi dzīvoties "ar priekiem". Man uz lietām bieži vien ir tāda panaiva pamuļķa uztvere, ka var iet pa ielu un priecāties  kā saule spīd vai cik smuki cigarete, sadegot čurkst.




Tev ir svarīgi, lai arī apkārtējie ir priecīgi?



Jā, ļoti. es jūtos gaužām nekomfortabli, ja man blakus ir grūtsirdīgi, dusmīgi vai pesimistiski cilvēki. No dusmīgajiem es izvairos un baidos, jo man liekas, ka tādiem nekad neko nevar izdarīt pa prātam, un apziņa, ka es kādam nevaru izdarīt pa prātam (ha, atskaņas sanāca!) mani grauž.
Grūtsirži un pesimisti man  vienkārši besī, man prasās viņus sapurināt (lasi: iegāzt pa seju bišķiņ) un pateikt: "vecīt, WHERE IS THE PROBLEM?! beidz gaudot!"

Ok, jautājums, ko uzdodu visiem, kādu redzi savu dzīvi pēc pieciem gadiem?


Es gribu būt ar  otru tādu pamuļķa mērkaķi kā es, varbūt kādu kopīgu mazu mērkaķīti, vandīties kopā pa pasauli, periodiski dzīvot dažādās pasaules valstīs, iejusties dažādās kultūrās.  Bet vienmēr paturot un atstājot stabilu dzīves vietu un kādu no attāluma vadāmu biznesiņu Rīgā (nonivelēti skanēs, bet es baigi mīlu Rīgu!). Gribu, lai pēc 5 gadiem būtu izieti visi tie kursi, kas man šobrīd stāv to do listē. Es pēc 5iem gadiem redzu visu tādu raibu un krāsaini mērkaķīgu.




Tev ir dzīves moto?


Moto vispār tā muļķīgi izklausās.
Nē, man patīk padzīvoties! Tas ir mans loto.

Paldies Tev liels!



Wilmas lietas - 
twitter.com/wilmalinda

facebook.com/wilmalinda
wilmaslietas.blogspot.com














trešdiena, 2012. gada 8. februāris

le Janels

 ...Cīnos.Disciplīnu mācos.

Janels
Audiovizuāls bezdarbnieks
Mācās Rīgas starptautiskajā dzīves skolā


















Sveiks, audiovizuālais bezdarbniek, kā pa dzīvi sokās?

Diezgan labi - daudz brīva laika.

Kam velti brīvo laiku?

Vispār, kad tu kaut kam velti brīvo laiku, tas vairs nav brīvs. Bet savu laiku veltu, lai kaut ko jaunu iemācītos (video "mākslas" lietās), pārējais jau kā regulāriem jauniešiem - diena tiek pavadīta 9gagā.


Dzīvē Tev svarīgāki ir video vai 9gag?

Par 9gag'u jau joks tā kā. To varētu abstrahēt uz internetu vispār. Un, ja prasītu, kas svarīgāks - internets vai video lietas, tad grūtāk jau būtu atbildēt.



Tātad tapis zināms no anonīmiem avotiem, ka kādreiz nodarbojies ar fotografēšanu, kā izdomāji pāriet uz filmēšanu?

Jo, kad kustās ir smukāk.

Kustība Tev ir nozīmīga?

Bet vispār neesmu jau pārgājis, esmu nedaudz nolicis sāņus foto un nedaudz ciešāk ar video sadraudzējies, taču drīz atgriezīšos foto ar sparu. Nezinu, vai kādam jaunietim kustība nav svarīga - nu, vismaz Eiropā, kur aptaukošanās problēma nav tik izteikta.

Tev ir bijušas savas izstādes?

Nē, tikai pāris reižu esmu izstādījies (nu, ne es, bet bildes) kādā lielākā pasākumā/konkursos.

Daudz esi ieguvis, piedaloties konkursos?

Finansiāli, jā. Tie bija treknie gadi kā nekā. (Ehh, kā man to pietrūkst)



Tavā radošajā darbībā, attīstībā ir jūtams (kā negribu lietot šo vārdu) krīzes pieskāriens?

Uznākusi tāda kā FILMU KRĪZE. /Rūdolfs Mings
Nezinu, šī profesija/hobijs/nodarbošanās/freelance ir milzīgs melnais caurums, kurā var investēt desmitiem tūkstošus, bet jau pēc brīža būsi atpalicis no modīgajām un jaunajām lietām visādā ziņā.
Un ne tikai runājot par tehniku, bet par izglītību un tāda veida tendencēm.
Un ir baigi slikti, ka tikt apritē ir diezgan neiespējami pirms neuztaisīsi baigo pro darbu, kura realizācijai tomēr vajag visu gudro tehniku.
Gluži kā lieli mākslinieki - gleznotāji un fotogrāfi - viņi visi ir dzimuši turīgās ģimenēs. Viņi var samaksāt par studijām, visu nepieciešamo. Protams, kāds oponēs, ka ir izņēmumi, Protams, ir, bet ne vairumā gadījumu.

Es oponēju! No vēstures zināmi daudzi nabagbērni, kas darījuši lielas lietas. Tev liekas, ka tā dzīvē nenotiek?

Nu, nav viennozīmīgi, protams.
Negribu meklēt piemērus un konkrētus vārdus, bet attiecībā uz foto/video lietām ir liels daudzums tādu, kas ir pietiekami turīgi jau savas daiļrades sākumā.

Kas šobrīd visaktīvāk zāģē Tavu attīstības zaru?

Nezinu, laikam nespēja saprast, kas zāģē, slinkums varbūt.



Ar slinkumu necīnies?

Cīnos. Disciplīnu mācos.

Kas Tev sagādā vislielāko gandarījumu, kad video ir pabeigts?

Em, izklausās muļķīgi, bet fakts, ka visi mīž karstu.
Respektīvi - cilvēku prieks.

Ko Tev pašam visvairāk patīk filmēt?

Nezinu, visu, ka tik ir interesanti un uzmanību piesaistoši.



Kādus video pašam patīk skatīties?

Arī bez oriģinālas atbildes, bet visdažādākos - mūzikas, dokumentālus, grafikas, mākslas.

Ja tagad pie Tavas mājas piebrauktu limuzīns, izkāptu Igors Krutojs un piedāvātu Tev 10000 Ls ar norunu,  ka nekad vairs nefilmēsi. Tu piekristu?


Nē, pārāk maz.


Bet laba daudz nevajag, vai tā nav?


Bet kāpēc, lai laba nevajadzētu daudz... Muļķīgs teiciens...


Tikpat muļķīgs kā - NEVER SAY NEVER?


Jā, neskatoties uz foršo ārtistu.






Kas ir Tavi lielākie iedvesmotāji?


Mamma un papa.


Ja, tagad, Tev būtu jāsaka balvu pasniegšanas ceremonijas runa, par kādu no Taviem lieliskajiem video, ko teiktu?


Es teiktu, ka pasaule iet uz galu, ja man par šādiem pusamatieriskajiem video dotu balvas. Ir taču augt un augt.



Augt plāno mācoties vai pats uz savu roku praktizējoties?

Tas jau viens un tas pats, atkarīgs, kas izstāsta teoriju - dzīvs cilvēks vai vikipēdija.

Tu šobrīd vairāk esi no dzīves iemācījies vai no skolas(domāju tieši foto, video jomā)?

Skola man neko daudz nav iemācījusi, taču bez tās es šaubos,ka būtu vispār videokameru paņēmis rokās. Tas ir kā dzinulis (dārgs dzinulis).

No vietējiem video, filmām, kas visvairāk paticis?

Vecās doķenes, no mūsdienām visvairāk filma par R. Mingu un Ģimenes instinkts. Vairāk jau skatos internetā, tāpēc baigi daudz jaunos darbus neesmu redzējis.

Kāds ir Tavs novēlējums pašmāju kino industrijai?

Piedzimt.




Skarbi, novēlējums sev?

Dabūt darbu, sešpaku, apceļot Eiropu un uzfilmēt ko ievērojamu.

Lai izdodas. Kā jau visiem jautājums - kādu redzi savu dzīvi pēc pieciem gadiem?

Laimīgu, taču neesmu drošs, ka dzimtenē.

Cerēsim, ka neemigrēsi. Tev ir dzīves moto?

Nedomāju, ka ir.. toties glīts pases foto.

Paldies Tev, Janel!

npk.

Janela produkti - vimeo.com/janels
te ar - janels.deviantart.com
un te arī - flickr.com/smoking2much

seko - twitter.com/janelsK
























piektdiena, 2012. gada 3. februāris

Kitija - modele - Mudele

...Ir, ir modelēm smadzenes.

Kitija
modele
mācās izklaides industrijas vadību un producēšanu.












Ārā mīnusi, kā pārziemo?

Dzeru daudz tēju, un cenšos mazāk uzturēties ārā. Man labāk patīk siltumā!

Pagājušo gadu pa ārzemēm padzīvojies, tur auksti nebija?

Bija, bet ne tik auksti kā Latvijā. Itālijā maksimums bija -8 grādi.



Pastāsti sīkāk par laiku Itālijā, tas ir par periodu, kuru Tu tur pavadīji?

nūū.. aizbraucu tur 2010. gada septembrī. Gāju uz kastingiem, strādāju, ballējos, dzīvoju kopā ar 16 gadīgām meitenēm no Čehijas un Rumānijas, kuras nerunāja angliski. Ēdu picas un makaronus, bet nu pēc 6 mēnešiem es tur vairs nespēju izturēt! Itāļi bija nedaudz par daudz priekš manis!

Gāji uz kastingiem, pastāsti, kā Tev tur veicās?

Kā kurā kastingā, dažos veicās un dabūju darbu, citos, nē. Vispār Milānā kastingos ir liela konkurence. Citreiz uz kastingu ierodas 200 meitenes, tad 2 h stāvi rindā un kad beidzot tiec līdz rindas galam fotogrāfs pat nepaskatās uz tevi.





Modeles darbs ir grūts?

Nav viegli 8h no vietas lēkāt kameras priekšā 12cm papēžos. Vasarā ziemas mēteļos jāstāv ārā saulē, ziemā vasaras kleitiņā jāsalst. Daudz jābraukā apkārt un uz ilgu laiku ir jābūt prom no ģimenes un draugiem šeit Latvijā. Tāpēc ir grūts gan fiziski, gan garīgi.

Modeles, kolēģes, konkurentes ir draudzīgas vai tomēr baigās kuces?

Nu kā kura. parasti, jau draudzīgas, bet ir tādi atsevišķi gadījumi. Es esmu ievērojusi, ka (vismaz man tā ir) vienmēr vislielākās kuces ir no Polijas un Čehijas. Visdraudzīgākās no ASV un Lietuvas.



Kur vēl esi pabijusi tieši saistībā ar modeles darbu?

Aģentūras man ir Milānā, Rīgā, Stambulā. bet strādājusi esmu gan Parīze, Vīnē, Berlīnē, Venēcijā, Cīrihē un vēl daudzās pilsētās pa visu Eiropu. Tuvākajās dienās braucu uz Koreju.

Voučč! Koreja? Tātad Tev modeles darbs ir vēl joprojām aktuāls?

Protams, es mīlu modeles darbu. Centīšos strādāt par modeli kamēr vien man to ļaus!



Un cik veikli Tev izdodas apvienot darbu ar skolu?

Ir nedaudz grūti, bet man ir ļoti pretimnākoša skola un kursabiedri, kuri man palīdzēs ar darbu izpildi!

Draugi Tevi dzīvē daudz atbalsta?

Jā, atbalsta. Viņi atbalsta to, ka varu kaut ko jaunu un interesantu izmeģināt.

Par modelēm ir daudz dažādu stereotipu, tātad jautājums - modelēm ir smadzenes?

Ir, ir modelēm smadzenes, ja nebūtu tad šo darbu nemaz nevarētu darīt. Modelēm ir jābūt atjautīgām un nedaudz viltīgām. Šajā industrijā ir visādi dīvaiņi no kuriem vajadzētu izvairīties un ja tu nebūsi gudra, vari iekļūt nepatikšanās.

Pašai ir bijuši nelabvēlīgi starpgadījumi?

Nē, nav bijuši. Esmu pamanījusies no viņiem izvairīties!



Lucky you! Tātad, ja Tev jāizvēlas būt slavenai izklaides industrijas producentei vai modelei, ko izvēlētos?

Ja man jāizvēlas es labāk esmu modele, kamēr vēl varu, un pēc tam kaut kad vēlāk darbošos izklaides industrijā!


Tieši tā, dzīve gara. Tātad, kādu iedomājies savu dzīvi pēc 5 gadiem?

Pēc 5 gadiem es gribētu būt Ņujorkā, vēl joprojām strādāt par modeli, dzīvot penthausā pie centrālā parka.


Oho, lai izdodas. Tev ir dzīves moto?

Nezinu vai tas īsti ir moto, bet "Ja paliek skumji uzēd saldējumu!"

Liels paldies Tev!

Lūdzu

Apskati Kitijas brīnumus šeit - kitijam.tumblr.com

un, protams, seko - twitter.com/KitijaM





svētdiena, 2012. gada 29. janvāris

puika ar otām rokās


 ...gribētos dzīvot smukā vidē.

Ēriks 
Rozentāļu bērns, kam viss ir Rīgā, bet māja un guļvieta Ikšķilē.













Tātad, kas jauns?

Ja to var skaitīt kā kaut ko jaunu - laba pašsajūta salīdzinājumā ar šorītu. Jaunas zeķes kājās un jaunu tēju dzeru.

Esi tējas dzērājs?

Nevarētu teikt, ka esmu baigais tējas dzērājs, bet nu garšo un lietoju. Neesmu no tiem, kas pa skolu klaiņo ar tējas krūzi rokās.

Tava skola ir Rozentāļi, kā patīk?

Ļoti patīk. Dotajā brīdī galīgi nevaru iedomāties sevi kādā citā vidusskolas izglītības iestādē. Forša atmosfēra skolā, viss vienmēr mierīgi un forši, forši pasniedzēji (ne visi, protams), foršas telpas. Nu ... jā, ļoti patīk.



Domā savu nākotni saistīt ar mākslu?

Ja izdosies, tad noteikti. Noteikti negribētu kaut kādu konservatīvu un rutīnīgu darbu. Jūtu, ka pagaidām eju pa pareizajām kāpnēm. Pašam patīk, interesē un ir baigi labi. Māksla, vismaz pagaidām, ir mans lauciņš.

Esi piedalījies, kādos mākslas konkursos?

Ir sanācis, bet ar to tik ļoti neaizraujos. Es zinu, ka vajadzētu biežāk mēģināt piedalīties viskaut kur,  bet bieži man par sliktu nospēlē mans slinkums ar kuru es ikdienā, diemžēl, eju roku rokā.

Vieglāk darboties naktī vai dienā?

Parasti jau naktī uznāk tas čaklums un darbi labāk iet uz priekšu. Pa dienu ir daudz vairāk lietu, kas ,nereti, traucē produktīvam darba procesam. Taču lielākais mana laika zaglis ir dators. Vienkārši bezjēdzīgi pavadīts laiks internetā. Varbūt vienīgi dators nav laika zaglis, kad sanāk strādāt fotošopā vai citās programmās.



Tev vairāk patīk darboties ar datorprogrammām vai arī ar otām un krāsām, kas ir taustāmas?

Laikam jau ar otām un krāsām, un pārējiem draugiem. Ar datoru, protams, ir ok, bet kaut kā vairāk tā mācēšana ar rokām kaut ko dabūt gatavu, priekš manis ir patīkamāka sajūta.

Ja Tavā dzīvē nebūtu māksla, tad ar ko Tu gribētu nodarboties?

Droši vien ar sportu. Patīk jau uzspēlēt funteni un vēl šo to. Piemēram, mana pēdējā laika aizraušanās ir riteņu polo. Izkustēties pa retam jau ar vajag, nevar jau tikai tās otas un molbertus cilāt.
ā
Īstenībā ar mūziku arī, gan jau, būtu forši nodarboties. Nu bet mūzika jau ar skaitās māksla takā neskaitās šitais pieņēmums.

Riteņu polo, kas tas par zvēru?

Diezgan forša sporta spēle, kas tiek spēlēta komandās. Uzskatāmāk būs te - http://www.youtube.com/watch?v=76ZhpWW_v8s



Kādu savu dzīvi redzi pēc pieciem gadiem?

Ceru, ka būs sākusi augt bārda, būšu pakāpies pa pāris pakāpieniem augstāk mākslas nozarē, superīgu cilvēku un draugu ielenkts. Nezinu, vai Latvijā atradīšos vai nē, bet gribētos dzīvot smukā vidē.



Tev ir dzīves moto?

Beidz čīkstēt!

Ok, paldies Tev!

Nav jau par ko.


Seko Ērikam šeit - twitter.com/EriksCaune

un brīnumi arī te - http://www.flickr.com/photos/thobek/







sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

Alise. starp Latviju un Vāciju.

...labās lietas dzīvē nekad nenotiek divreiz. (ja tomēr notiek, tātad - pirmā lieta nav bijusi simtprocentīgi laba, hehe)

Alise
Dzimusi pagājušājā gadsimtā, kādā no Latvijas mazpilsētu slimnīcām.
Šobrīd uz gadu pārvākusies Berlīnē, lai studētu Potsdamas augstskolā.













Čau, kā jūties? 
Jūtos miegaini, jo pamodos pirms kādas pusstundas, vakarnakt strādāju līdz pustrijiem naktī. Taisīju skolas projektam bildes ar mākoņiem.


Patīk skola un mākoņi?

Tieši šajā brīdī mākoņi vairāk izraisa galvassāpes, nekā kaut ko patīkamu. Bet kopskatā jau - mākoņi ir forši. Bērnībā vienmēr gribējās pa tiem skraidīt un domāt kādi tie ir, kad tiem pieskaras.

Skola ir forša. Vecās Hitlera kazarmās. Mana fakultāte dzīvojas agrākajā oficieru mājā, esam pavisam šiki. Bet skolai ir arī jaunās ēkas saceltas klāt un turpina celt vēl un vēl. Kopumā tas viss izskatās pēc milzīga skolas kompleksa, aptuveni kā amerikāņu filmās. Ēdnīca jau nu tiešām, ar baigi garšīgu un ļoti lētu ēdienu, starp citu.
Un skolas bārs! Nu to jau nevar nepieminēt! Milzīgs, lēts, mājīgs un foršs. Trešdienu vakaros ar bezmaksas kino - milzīgos ādas dīvānos, kuros var sēdēt - dzert alu vai jebko citu un ir atļauts arī smēķēt. (kas nav forši nesmēķētājiem, jo pēc tam tā cigarešu smaka drēbēs ir briesmīga)

Ļoti daudz smuku cilvēku, protams. Arhitekti, dizaineriņi, mākslinieciņi un visādi tādi kadri. Nenormāli kolorītas personības tur var atrast.

Cilvēki smukāki Vācijā vai Latvijā?

Es kaut kad teicu, ka Berlīnē apgāžas tas sterotips, ka vācietes ir resnas un neglītas, bet parādās jauns stereotips, ka vīriešiem Berlīnē būt bārdainiem ir rakstīts likumā.
Ir grūti teikt, kur ir smukāki cilvēki. Puiši jau, protams, ka teiks, ka latvju zeltenes nevienam nepārspēt. Tur jau jāpiekrīt. Smukas jau mums tās meitenes ir. Bet viens ir vērtēt cilvēku - vai tas ir smuks sejā vai pēc ķermeņa formām, otrs ir skatīties vai tas ir smuks no ārējā koptēla - Berlīne ir milzīga, Eiropas sirds un cilvēkiem šeit ir pavisam cits pasaules redzējums un uztvere - to lieliski var redzēt tajā kā viņi ģerbjas, kā izturas, kā attiecas pret dzīvi. Tāpēc uz šobrīd gribas teikt, ka Berlīnē ir smukāki cilvēki. Bet Berlīnē - pārējās Vācijas pilsētās, kas nav Hamburga vai Minhene, cilvēki ir tādi pat kā Latvijā, lielākoties.
Vien gribētos teikt, ka latviešu vīrieši varētu pamācīties no Berlīnes vīriešiem, ka ir arī vairāk variantu, ko vilkt mugurā, nevis parasts džemperis, noplukušas kurpes un džinsu bikses, kuras dibenā jau izsēdētas.



Tātad Tev ir svarīgi, kādās klozēs ir  apkārtējie cilvēki?

Nē un jā. Protams, ir svarīgi, kas ir sirsniņā(bez sarkasma, ja), bet es esmu pēdējā laikā atklājusi to, ka esmu ļoti "vizuāls" cilvēks - es ļoti daudz ko novērtēju vizuāli, ne tikai cilvēkus, bet vispār dzīvi kā tādu - visādus sīkumiņus, vietas, lietas, notikumus. Un vēl ļoti lielu uzmanību pievēršu kaut kādiem akcentiem un tiešām sīkumiņiem, ko citi varbūt pat nepamana. Tāpēc man arī patīk skatīties uz skaistiem cilvēkiem - tiem nav jāatbilst kaut kādam vispārējam skaistuma etalonam, iespējams, ka citiem tie cilvēki, kas man liksies skaisti, viņiem tie liksies briesmīgi. Man nav svarīgi vai klozes ir no Armani vai tirgus, man ir svarīgi ka klozes izskatās koptēlā smuki, ka tām ir kaut kādi knifiņi, kas piesaista un uzrunā. Un runa šeit jau nav tikai par drēbēm - par visu koptēlu kā tādu. Un ir taču patīkami, ja apkārt ir interesanti un skaisti cilvēki, vismaz man. Bet tas noteikti nav svarīgākais pēc kā es vērtētu cilvēkus - tas, kādās drēbēs viņi sevi pasniedz.

Tu tagad esi ārzemēs, kas visvairāk pietrūkst no dzimtenes?

Gribēju rakstīt - velosipēds. Bet pirms mēneša man kāds paziņa no Latvijas, kurš tobrīd bija Berlīnē uzdāvināja velosipēdu, tā pat - par neko. Tagad man ir velosipēds un laime pilnīga. Vēl tikai siltu pavasarīti vajag.
Un varbūt arī tas ir tas, kas pietrūkst - Latvijas daba. Es gan par to varu runāt vēl tikai nākotnes formā, jo, šobrīd - kad pie jums ir barga ziema, pie manis joprojām izskatās kā novembrī un par to es tikai priecājos. Bet zinu, ka man būs ļoti skumji, ja šeit pavasaris nebūs tik fantastisks kā Latvijā un arī vasaras naktis nebūs tik gaišas un blēņu pilnas kā Latvijā. Bet nu dzīvosim, redzēsim.
Grūti jau pateikt - kas pietrūkst. Kādos konkrētos brīžos ir kaut kas konkrēts, kas pietrūkst. Citos nepietrūkst nekas. Reizēm pietrūkst kaut kādas milzīgi trakas ballītes, kurā vari vienkārši muldēt Latviski par visām pasaules tēmām un muļķībām, un smieties tā, ka žoklis stīvs, jo bieži vien sanāk nogurt no tās komunikācijas vācu valodā, īpaši, ja acu skatiens vairs nav īsti skaidrs.
Var jau teikt, ka ģimene pietrūkst, bet nav jau īsti tā, jo ģimene ir un paliek ģimene, kas vienmēr ir blakus, lai kur arī būtu. Pie tam - komunicēju ar viņiem pietiekoši bieži, lai viņi man nepietrūktu tā, ka jālej gaužas asaras.
Klasiski jau - draugi pietrūkst. Bet tas jau laikam, ka piederas pie lietas, ka pietrūkst vienkārši.. viss ierastais. Jo nu, esot prom no mājām tas jau arī it kā ir normāli. Bet uz to baigi nevajag fokusēties arīdzan.  To arī varēju vienkārši uzrakstīt, ka - pietrūkst viss ierastais, bez tā visa iepriekšējā pentera.

Ar penteri jau interesantāk. Ir kāds vācietis, ar kuru esi sadraudzējusies?

Smieklīgi, ka pirmos divus mēnešus es Berlīnē satiku un iepazinu vairāk latviešus nekā vāciešus. Gan nejauši, gan jauši.
Ir man viena tāda forša kursabiedre. Virs trīsdesmit, ar meitiņu un līdz martam dzīvo kopā ar savu bijušo draugu vienā dzīvoklī. Bet nu viņa pilnīgs brīvdomātāja tips! Traka bez gala un malas, spontāna, konkrēta un tieša, kā jau vāciešiem pienākas. Pirmajā brīdī tas bija tā - neierasti, bet nu jau ir pierasts. Un viņa pārsteidzoši labi redz cauri cilvēkiem. Ar viņu var gan filosofēt par dzīvi, gan runāt un darīt muļķības. Traka, traka dūda! Ar viņu man ir tāds lielākais kontakts. Ir jau vēl pāris cilvēki ar kuriem paballēties kopā vai skolā paēst pusdienas.



Bez skolas un paballēšanās, vai vēl ko dari?

Guļu. Hehe.
Dzīvojos. Tā pat kā Latvijā - vienkārši ikdienas dzīve. Ar atšķirību tikai tajā, ka Berlīnē, ne Rīgā.
Eju uz baseinu, jo šeit tas ir daudz lētāks un pieejamāks nekā Rīgā. Kas ir smieklīgi - mēs esam valsts pie jūras, bet baseins izmaksā tik dārgi, ka tad jau labāk pat ziemā brist jūrā peldēties. Labi, jūras ūdenim ar baseina ūdeni nav nekādas baigās saistības, bet nu fakts kā tāds.
Daudz staigāju pa Berlīni, iepazīstu interesantas vietas. Ļoti daudz staigāju pa mākslas galerijām, viņiem jau te vispār, berlīniešiem tās mākslas galerijas ir baigais kults.
Fotografēju, lasu grāmatas, vienkārši dzīvojos. Gaidu pavasari, lai varu ar velosipēdu mīties cauri Berlīnei un Potsdamai!

Kādu Tu redzi savu dzīvi pēc pieciem gadiem?

aaaaaah, tikai ne šitādu jautājumu! Man nav ne jausmas, ja godīgi. Tas, protams, ir skumji. Un biedējoši. Bet man nav nekāda piecgades plāna, kurā būtu iekļauts tas, ka jātiek pie labas izglītības, darba, vīra, bērniem, mājas, divām mašīnām un suņa. Galīgi nē.
Ceru, ka pēc pieciem gadiem man kabatā jau būs maģistra grāds, it kā šobrīd tā nav baigā prioritāte, bet tas kaut kā, nu, latviešiem raksturīgi - ka vajag izglītību, Vācijā nav problēmu, ja tu studē līdz četrdesmit vismaz. Mūžīgie studenti.
Varbūt, ka būs kāds foršs darbs azotē. Kaut kāda stabila patstāvība. Forši cilvēki apkārt. Ikdiena, kas nenogurdina un neierauj rutīnā. Gribētu joprojām baudīt dzīvi un priecāties, bet kas zina kā būs pēc pieciem gadiem. Baigi jau nu idilliski izklausās.
Gribu, lai ir labi - kā - tad jau redzēs.



Tev ir dzīves moto?

Ja tu man prasītu vai es meklēju dzīvē jēgu, es teiktu, ka nē - jo, ko tad, kad es to būšu atradusi? Tad manai dzīvei vairs nebūs jēga. He.
Nav man dzīves moto. Ja nu vienīgi tāds, ka labās lietas dzīvē nekad nenotiek divreiz. (ja tomēr notiek, tātad - pirmā lieta nav bijusi simtprocentīgi laba, hehe)

Paldies Tev!

Nu, lūdzu. Veseli ēduši, tas ir - lasījuši.

Apskati Alises brīnumus šeit :
adelise.tumblr.com
adealise.wordpress.com
adealise.tumblr.com

seko - twitter.com/adealise