...Citi meklē adrenalīnu, es atkal ko citu.
Dzīvo improvizācijas teātrī un mācās Latvijas kultūras akadēmijā, bet tas vēl nav viss...
Stāsti, kā gaidi pavasari?
Interesants jautājums. Es atzīšos, ka negaidu pavasari, es gaidu tikai un vienīgi vasaru, un bez tā pavasara būtu vieglāka dzīve, ātrāk būtu vasaras sezona.
Patīk vasara?
Ļoti.
Labi, tad ķersimies tai žirafei ap kaklu, ko Tev nozīmē improvizācijas teātris?
Daudz. Es to iemīlēju 6. klasē, kad sāku to apgūt. Varēju atslēgties no visas pasaules, jo tie bija mani dzīves grūtie laiki. Un tad tā pieķeršanās auga aizvien lielāka, jo informācija par improvizācijas teātri pati no sevis pieplūda klāt. Tas ir tik interesants, ka to varētu pētīt, analizēt līdz apnikumam. Tas nomierina, iebur sevī, un ir ļoti tuvs manai sirdij.
Tu pati esi nodibinājusi savu teātri, pastāsti par to?
TIT improvizācijas teātris tieši vakar nosvinēja divu gadu jubileju. Mēs cenšamies atrast kaut ko jaunu improvizācijā, esam kā viena liela ģimene. Kādreiz es vadīju improvizācijas teātri arī Siguldā JIC "Mērķis" un Tukumā bija TIT teātris. Un tagad esam apvienojušies vienā un klāt vēl pieņēmuši cilvēkus no Rīgas. Viss plūst un mainās, tāpat arī par dalībniekiem šajā teātrī. Tādēļ katru reizi atbildot uz jautājumu, kāds tas ir, es nevaru pateikt. Tagad ir tā, bet pēc mēneša/diviem būs jau citādāk.
Tātad lietas nepārtraukti mainās?
Protams, tas notiek visos procesos. Tāda ir pasaules kārtība.
Pati arī mainies?
Jā, tikai kā, man nav ne jausmas.
Pastāsti vēl par to teātri, kā vispār radās ideja kaut ko pašai tasīt un uzņemties?
Bija tā, ka 12. klasē aizbraucu uz Veto magazine biroju ēnu dienu ietvaros. Iepazinos ar Zani Volkinšteinu. Pēc ēnu dienas visas ēnas uzaicināja uz Rīgas Mākslas telpas izstādes atklāšanu. Es paliku no visām vienīgā tur, jo deva vīnu par brīvu. Un tad sarunu laikā ar Zani un citām Veto žurnālistēm iedvesmojos, viņas arī ieteica izveidot. Un tad viss pārējais notika pats no sevis, it kā liktenis būtu to lēmis.
Bet uzņemties ir forši. Tas ir izaicinājums, kas vienmēr rada tauriņus vēderā. Citi meklē adrenalīnu, es atkal ko citu.
Vai Tevi bieži iedvesmo citi cilvēki?
Jā, bet sliktā veidā - es sāku ļoti sevi kritizēt un šie cilvēki neviens nav latvietis.
Latvieši nespēj iedvesmot?
Latvieši mani neiedvesmo, jo viņi nemāk lietas izdarīt par 100%, par nožēlu, arī es esmu tipisks latvietis.
Kas Tev neļauj lietas izdarīt pilnībā?
Slinkums, paviršība un miegs.
Neskaitot improvizācijas teātri, ko vēl dari?
Mācos augstskolā par teātri un kino, vadu dejošanu Siguldā, mēģinu savest kārtībā izveidoto NVO, nesen sāku arī piedalīties viena raidījuma tapšanai, dzīvojos pa Dirty Deal Teatro. Bet tagad galvenais un nopietnākais ir mans kursa darbs. Vācu informāciju ar intervijām par improvizācijas teātriem Latvijā, lai izveidotu sistemātisku vēsturi. Šis darbs ir ļoti motivējošs, jo Latvijā tas nav izdarīts, bet to vajadzēja kādam sākt.
Kursa darbs, teātri, dejošana, NVO, kā to visu izdodas apvienot?
Jo vairāk ir jādara, jo vairāk var izdarīt. Protams, ir jāaizmirst personīgā dzīve, atbildības sajūta neļauj gulēt, bet ceru, ka tas viss man noderēs turpmāk. Katrā ziņā nesūdzos, tāda dzīve man patīk.
Par dzīvi runājot, kādu redzi to pēc pieciem gadiem?
Es speciāli nedaru tā, ka domāju, kā būs, jo dzīvot un redzēt ir viens, bet tas kā notiek ir pavisam kas cits. Negribu vilties un paļaujos uz likteni.
Un Tev ir dzīves moto?
Nekas nenotiek tāpat vien.
Paldies!
Lūdzu.
Seko Mairitai - twitter.com/my_rita
un arī TIT - twitter.com/TITimpro
facebook.com/pages/TITimpro/256800757731551
draugiem.lv/tit/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru